Čīlē jau esmu otro nedēļu un tā mani ir patīkami pārsteigusi. Sākumā biju plānojusi šeit būt tikai dažas dienas un uzreiz doties uz Argentīnu, bet pirmkārt man te iepatikās un otrkārt sanāca dažu iemeslu dēļ mainīt plānus. Tie šobrīd ir šādi: caur Čīles ziemeļiem došos uz Bolīviju, tad Peru, iespējams Ekvadoru un Kolumbiju. Pēc tam atpakaļ uz dienvidiem uz Argentīnu un Urugvaju. Brazīlija šobrīd ir uz jautajuma zīmes, jo tur notiek pasaules futbola čempionāts un tāpēc visur ir paceltas cenas un ir grūti atrast naktsmītni. Varbūt pēc Urugvajas tomēr izlidošu no Rio, bet mani plāni noteikti vēl mainīsies. :)
Tātad Čīlē pabiju Santjago de Chile, Valparaiso piejuras pilsetina (kas manuprat uzvar pasaules grafiti galvaspilsetas cina ar Melburnu) un Valle de Elqui, kas jaunaja, udensvira gadsimta ir parnemusi stafeti no Tibetas ka pasaules energetikas centrs (saka, ka zinatnieki to pat ir izmerijusi). Vieta skaista, bet teiksu ka nekadu ipasu energetiku nesajutu. ;) Saja ieleja biju La Serena, Vicuna, Pisco de Elqui un citas loti mazas pilsetinas. La Serena bija musu (ar manu jauno celabiedru no Sveices) starta punkts, kur noirejam masinu un devamies izzinat so vīna, pisco (vietejais alkoholiskais razojums (ap 18%), kas kopa ar coca colu garso ka cola ar viskiju vai ari orginalaja forma pisco sour, kas ir ar citrona garsu un kura recepte esot nozagta no Peru), tuksnesaino kalnu, raktuvju un (jau) hipiju ieleju. To izbraukajam krustu skersu, palikam pa nakti kada liela hacienda, kur dzivoja vismaz 3 gimenes, tada ka torni. Vieta, kura noteikti vajadzeja but vismaz vienam spokam. :)
Pirms tam nekad nebiju bijusi tuksnesa tuvuma. Te gan vel neskaitas tuksnesis, bet ir loti sauss. Visu laiku bija sajuta, ka izžūstu- lai cik kremus es smeretu, nekas nepalidzeja. Viss bija ari elektrizets, ta ka pie mums ziema, kaut ari te pa dienu bija ap 25, bet nakti loti auksts.
Ka jau mani bija bridinajusi, Cile tiesam ir darga. Te pat hosteli bez 14 dolariem nedabut ( un tas ir loti leti ) un par tadu cenu bus ari visai, atvainojiet, smirdigs un nepatikams. Ar edienu tapat - var paest par 4 dolariem, bet tad ta bus maza, tieva lielopa stremelite ar risiem, dazam tomatu skelitem un maizi. Par 8 var dabut kaut ko labaku, bet ne ipasi lielu. Par 16 jau var paest. Esmu iecienijusi empanadas - tadi lieli piradzini ar lielopu, sipoliem un varitu olu vidu. Maksa ka kura vieta, bet
parsvara no 600 pesos - 1,500, kas tulkojuma ir no 1,5 - 3,5 dolariem (Ciles pesos iet tukstosos, bet ir
viegli izrekinat dolaros reizinot ar 2). Nav jau labi est tik daudz maizi, bet tas ir lets un atrs variants, kas aizsit dusu! :) Te, starp citu, ir avokado paradize. To pasniedz pie loti daudz edieniem un parsvara svaiga veida. Otra iecienitaka lieta ir maize!!!
Cile ir starp Azijas haosu un Eiropas kartibu. Arhitektura, parki un pilsetu struktura ir planota, bet ir loti daudz neizmantotu un uz sabruksanas robezas esosu skaistu eku. Pilseta ir pilna ar klainojosiem suniem, kas nemaz nav parasti klaidoni. Tiem ir katram sava iela vai parks, kur tie atgriezas vakaros, pec dienas klainosanas. Sis vietas iedzivotaji vinus baro, pat cel tiem sunu budas un apgerbj (atdod savu majdzivnieku vecos ieterpus - viniem te patik visiem suniem vilkt 'jacinas', kaut te nemaz nav auksts un vilkam ta tapat nebutu vajadziga. Neredzeju nevienu kaulainu klaidoniti, bet daudz, daudz, daudz klaidonisu izkarnijumu gan. :) Tie tad bus vainojami pie nepatikamajam pilsetas smakam - urina un kaku.
Viens no forsakajiem piedzivojumiem ko noteikti bus gruti parsist un jasaka viens no lidz sim spilgtakajiem notikumiem bija brauciens no San Pedro de Atacama, Cile, tuksnesa uz Uyuni, Bolivija. Atacama un Uyuni salari ( sals lauki ) ir lidzigi, tikai Uyuni ir pasaule lielakais un daudz iespaidigaks, tapec Atacama biju tikai viena ture - salsudens (pielidzinams naves jurai ) pelde, kur tiesam jutos ka pludins un skaisto sals lauku, kuru tobrid parklaja udens un tapec tas bija vel iespaidigaks. Bildes sanaca nu loti skaistas. Tas gan nebija tik iespaidigs ka Bolivijas Salar de Uyuni - izžuvusī jura, kas tagad ir milzigs, skaists, balts plasums, kas vispar ( un iespejams liela aukstuma del ) man atgadinaja perfektu sniegotu lauku. Lidz turienei gan bija janoklust. Pieteicos 4x4 dzipa ture, kas mus 6, Francu pari, 2 Vacu puisus un vienu Belgu jaunekli aizveda no 3,000 metru augstuma, pari tuksnesainiem kalniem, lidz pat 5,000 metriem virs juras limena. Brauciens bija tiesam, tiesam neizsakami skaists un neko tadu vel nebiju redzejusi - roza, zilas un zalas lagunas, flamingo, Vicuñas (kamielveidigie lidzigi lamam, bet seit viniem tadi ir 4 dazadi), geizeri, vulkani, sinsilas/trusa krustojumi, viesnicas celtas no sals, inku nekropoli un vel daudz, daudz ko citu. Problema bija tikai viena - augstuma slimiba!!!!! Ja, no mums 6, trim bija lielakas problemas (mani ieskaitot) un diviem mazakas. Vienam Belju veiksminiekam nevienas! Es tad biju viena no neveiksminiecem, kurai pirmaja diena San Pedro de Atacama bija mazas galvassapes, ko es norakstiju uz 15 h garo un gulesanai ne tik erto braucienu no La Serena uz Atakamu. Jau nakamaja diena 8 braucam uz primo vietu kaut kur kalnos 4,700 m augstuma. Loti primitiva naksnosana, bet bija ok (tur gan bija cita problema, kas pievienojas augstuma slimibai - nenormals aukstums). Saja nakti mes sapratam ka kaut kas nav isti labi, nevarejam gulet, jo sapeja galva un bija grutibas elpot (nezinu ka alpinisti spej izlist no telts). Nakamaja diena galvassapes bija tik stipras, ka gribejas vemt. Par laimi ap 14:00 sakam samazinat augstumu lidz 3,700 un tas manami palidzeja. Jau vakara jutos labak, bet drosibas pec nopirku vieteja mazveikala (viena no diviem) tabletes, kas velak palidzeja ari Potosi, Bolivija (4,000 m) kas ir augstaka pilseta pasaule (un pie tam loti skaista, bet vajadzeja atri doties prom, jo pat piecelsanas no gultas, aiziesana lidz tualetei un atgriesanas gulta izraisija aizdusu). Protams izmeginaju ari coca lapas - musu soferitis tas koslaja visu laiku. Pat pirms-Kolumbusa maklas muzeja Santiago de Chile bija statujas ar bumbuliem vaigos - visi koslaja coca lapas! Nevaretu gan teikt, ka tas man loti palidzeja, bet nezinu ka butu ja tas nebutu lietojusi. Garso ta ka koslatu izkaltetu zalo teju. Es biju, pec soferisa, vis entuziastiskaka koslataja. :)
Labi, tas tad pagaidam butu par Cili un mazliet Boliviju. Pabiju tacu ari Australija. :)
Isi sakot, dabas brinumu bija parparem, kas bija fantastiski, bet godigi sakot kopsumma biju mazliet vilusies. Laikam jau gaidiju ko vairak, it ipasi no Liela Barjerrifa (kas apeda lielako dalu naudas, ko iztereju AU), kas tomer nestaveja ne tuvu Filipinu nirsanas vietam. AU man mazliet atgadinaja ASV - jauna valsts, bez ilgas vestures, bet ar sapigu aborigenu genocida pagatni ( kas sobrid tiek ipasi izcelta, jo retas ir pavisam 'svaigas' - aborigenu berni tika atnemti vecakiem vel 1960 ( ja nemaldos), tacu valsts aborigeniem atvainojas tikai kadus 2 gadus atakal). Bet nu protams, ka bija interesanti, roadtrips noriteja visadi - vienreiz tikam izlikti uz ielas, otreiz dabujam kadu loti 'interesantu' personu ar loti smirdigu masinu no kura jau pec 3 dienam atbrivojamies un, ka jau saka:" tris lietas labas lietas," ar treso reizi ieguvam jaunu loti forsu Vacu celabiedru. Piekrasti izbraukajam krustu skersu, apskatijam vairakus dabas parkus, mazas un lielas pilsetas un beidzot nokluvu Melburna! :) Bija tik jauki sajusties ka majas pie savas tantes, kas mani apchubinaja no galvas lidz kajam. Bija gan mazuma piegarsa, jo lai ari biju nobazejusies, tomer vajadzeja braukat surp un turp lai visu kartigi apskatitu! Ta ka nekada ista atputa nesanaca.
Visuma bija forsi un man ir prieks, ka to apskatiju. Nakamreiz noteikti vajadzes braukt outbackā, kaut gan dazbrid mes bijam tada piekrastes nekuriene, ka mes to devejam par piekrastes outback. :) Australija noteikti izgrauza milzigu caurumu mana budzeta, bet kas jadara, jadara! Nevareju tacu palaist garam iespeju to redzet.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru